"Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas."
(1. Kor. 6:12)
PĀRDOMAS: Mīļā draudze, apustuļa Pāvila vārdi korintiešiem aicina mūs aizdomāties par saviem sliktajiem ieradumiem un kā to praktizēšana ietekmē mūsu ķermeni. Šodien, tāpat kā apustuļa Pāvila laikos, cilvēku attieksme pret ķermeni ir divējāda: vieni nododas skaudram askētismam un dara visu, lai apspiestu savas fiziskās vēlmes un instinktus; turpretī citi pastāv uz to, ka, ja jau ķermenim nav nekādas vērtības un nozīmes, ar to var darīt visu, kas vien ienāk prātā, un var apmierināt visas tā iegribas. Vēl vairāk šo ainu sarežģī kristīgā brīvība, ko sludināja apustulis – ja jau kristietis ir visbrīvākais no visiem cilvēkiem, vai tad viņš nevar darīt visu, ko vien vēlas, it īpaši ar savu ķermeni, kuram nav nekādas vērtības?
Taču tā tas nav un apustulis Pāvils skaidro: “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar Viņu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.” (1. Kor. 6:15-17, 19-20)
Pāvila atbilde ir skaidra: cilvēciskā miesa jeb ķermenis, personība kā veselums neaizies nebūtībā; cilvēks visā pilnībā – miesa un dvēsele – ir radīts vienotībai ar Dievu šajā pasaulē un vēl ciešākai vienotībai nākamajā. Kas notiek, ja cilvēks, savu slikto ieradumu pavadā, izdara, piemēram, netiklības grēku? Viņš atdod savu miesu netiklei, jo Dievs Bībelē māca: "Tie kļūs par vienu miesu." (1. Moz. 2:24) Tas nozīmē, ka miesa, kas pieder Dievam, caur mūsu sliktajiem ieradumiem, var tikt atdota grēkam, bet grēks atdod mūs nāvei.
Tieši netiklība no visiem citiem grēkiem ir visbīstamākā, jo tā nokauj mūsu ķermeni un pazemo to. Būtībā, arī dzeršana var izdarīt to pašu, tāpat kā jebkura cita atkarība vai sliktais ieradums, ko mums ik pa laikam patīk darīt. Taču problēma ir tā, ka visi pārējie grēki attiecībā pret mūsu ķermeni ir vērsti uz āru, bet ar šo grēku cilvēks grēko pret savu paša miesu, kas ir domāta, lai savienotos ar Dievu.
Tāpēc kopš Kristību brīža mūsos dzīvo Dieva Gars un mūsu ķermenis ir kļuvis par Dieva templi, lai mūsu ķermenis galā taptu svēts. Kungs Jēzus ir miris nevis, lai izglābtu kādu daļu no cilvēka, bet gan visu cilvēku – miesu un dvēseli. Kungs Jēzus ir miris, lai dotu mums atpirktas dvēseles un augšāmcelšanās dienā – šķīstītas miesas jeb perfektus ķermeņus. Mūsu ķermeņi nepieder mums pašiem, un mēs nevaram darīt ar tiem, kas tik ienāk prātā, pat ja, piemēram, tas tetovējums ir ļoti skaists, jo mūsu ķermeņi pieder Jēzum, un tamdēļ Viņš, caur apustuli Pāvilu, māca mums izmantot savus ķermeņus nevis, lai apmierinātu personiskās kārības, bet gan Dievam par godu, praktizējot un vairojot labos ieradumus. Proti, ikdienā izdarīt apzinātu izvēli veltīt laiku lūgšanām un Svēto Rakstu lasīšanai, kā arī kopt mūsu attiecības ar Dievu, regulāri apmeklējot dievkalpojumus. Tas nozīmē izkopt ķermenim veselīgus ieradumus, lai mums būtu spēks pretoties kārdinājumiem, kas mēģina mūs maldināt. Mēs esam aicināti praktizēt atturību un lēnprātību, nevis aiz pienākuma sajūtas, bet gan aiz mīlestības uz Dievu, kurš mūsu labā upurēja visu un mammas vēderā deva mums mūsu ķermeņus.
Kaut arī mēs esam brīvi darīt visu, tomēr nekam nav ļauts mūs kalpināt. Kristīgās ticības būtība ir ne tik daudz tajā, ka ticība atbrīvo cilvēku no grēka, bet tajā, ka ticība dod mums spēku negrēkot. Ir tik viegli ļaut sliktajiem ieradumiem gūt pār mums virsroku, bet ticība jeb paļaušanās Jēzum dod mums spēku tikt galā ar jebkuru slikto ieradumu. Kad mēs praktizējam jau minētos labos ieradumus, īpaši, kad šo ieradumu centrā ir regulāra Dieva piedošanas un pestīšanas dāvanu saņemšana dievkalpojumos – grēksūdzē un Svētajā Vakarēdienā – tad Kungs Jēzus pārveido mūs no miesas vergiem par miesas saimniekiem, un tā ir kardināla domāšanas veida pārvērtība, jo vergs dara tikai to, ko viņam liek citi – proti, pasaules kārības un trendi – bet saimnieks dara to, kas viņa namturībai – proti, viņa miesai – nāk par labu. Cilvēks bieži saka: "Ko gribu, to daru", domājot, ka ļausies savām kaislībām, kas viņu pārņēmušas. Taču tikai caur regulāru Dieva Vārdu lasīšanu un Sakramentu saņemšanu cilvēks iegūst Jēzus spēku neļauties sliktajiem ieradumiem un vienmēr darīs to, ko vēlas Kungs Jēzus, tāpēc ka Viņš ir atpircis cilvēku ar Savas dzīvības cenu.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
