"Tu man liec iepazīt dzīvības taku."
(Ps. 16:11)
PĀRDOMAS: Pavērojot pēdējā laika notikumus Minhenes drošības konferencē, Ukrainā un citur pasaulē, nevar nepamanīt, ka nāves smaka ir sastopama visur – neziņa, dezinformācija, panika – un mēs instinktīvi mēģinām no tā visa aizbēgt, meklējot sev īslaicīgu iepriecinājumu, meklējot kādu vai kaut ko, kas mūs varētu pasargāt un paglābt no biedējošām dzīves pieredzēm. Mēs tā kā esam pieraduši teikt, ka mums jau ir savs dzīves ceļš, savs ceļš, kur smelt mieru. Taču, to atraduši, pamanām, ka pēc kāda laika atkal viss sākas no gala. Izrādās, ka mūsu izvēlētais ceļš nemaz nav tik rožains.
Tāpēc Dievs, caur Savu Dēlu Jēzu, mums piedāvā citu risinājumu – Viņš mums dara zināmu dzīvības ceļu, kas ir ļoti labi aprakstīts 1. psalmā: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.” (Ps. 1:1-3)
Cik pazīstami vārdi: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam… Svētīgs tas cilvēks, kas nestaigā grēcinieku ceļus… Svētīgs tas cilvēks, kas nesēž paļātāju pulkā… Svētīgs tas cilvēks, kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem… Svētīgs tas cilvēks, kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību… Svētīgs tas cilvēks, kas stādīts pie ūdens upēm… Svētīgs tas cilvēks, kas savus augļus nes pareizā laikā… Svētīgs tas cilvēks, kam lapas nesavīst…” Kur vēl mēs esam tos dzirdējuši? Izrādās, ka dzīvības ceļa apraksts ir lasāms Jēzus Kalna sprediķa sākumā no Mateja evaņģēlija. (Mt. 5:1-11)
Šajā drūmajā realitātē Dievs mums dara zināmu dzīvības ceļu, kas ir atrodams nevis mūsu meklējumos pēc kaut kā cēla un nezināma (sirds ilgojas, sirds ilgojas), bet tieši Viņa Dēlā Jēzū, pēc kura mūsu sirdis ilgojas. Kungs Jēzus parāda mums kā izkļūt no mūsu pašu haosa un būt laimīgiem dramatiski kritušā pasaulē, jo Jēzus pats ir ceļš uz laimi un dzīvību.
Kristībā Viņš mums, garā nabagiem, ir atvēris Debesu valstību – devis mums piekļuvi dzīvības ceļam, lai mēs taptu svētīgi jeb laimīgi. Kad piedzīvojam bēdas, savās bezvārdu nopūtu lūgšanās un kristīgā sadraudzībā Jēzus mums sūta iepriecinājumu, lai topam laimīgi. Kad mēs sasteidzam lietas un mums neizdodas tā, kā bijām cerējuši, tas notiek dēļ iekāres, un caur šādu pieredzi Jēzus mums māca lēnprātību, kas uzvar iekāri, lai mums nākošajā reizē veiktos labāk, darot lietas lēnām un ar apdomu; lai mums būtu pieeja pie Dieva resursiem, no kā dzīvot; lai topam laimīgi.
Kad esam garīgi izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, Jēzus mums pasniedz mīlestības taisnību Viņa miesā un asinīs, kas mūsu vietā krustā tika piesistas un izlietas, un kuras šodien saņemam Svētajā Vakarēdienā ar maizi un vīnu, lai topam laimīgi. Kad sāpinām sevi un citus, mēs sāpinām arī Dievu, bet Viņš neatdara mums pēc mūsu nopelniem – Viņš dāvā žēlastību – iespēju lūgt piedošanu un grēksūdzē to saņemt, lai darītu mūs laimīgus un žēlsirdīgus pret tiem, kas mūs sāpina. Sirds ātri sasmērējas ar grēku un aptaukojas ar paštaisnumu, kad tā ir dalīta, un tāpēc dievkalpojumos, kad dzirdam Dievu Svēto Rakstu lasījumos, Viņš dara mūsu sirdis viendabīgas, nedalītas, lai alkstam tikai pēc viena – nepretoties Dievam, iet pa žēlastības un dzīvības ceļu, lai topam laimīgi.
Tādos veidos Jēzus mūs atbrīvo no naudas, baudas, varas un slavas atkarībām, lai alkstam to, kas ir taisns, topam žēlsirdīgi un viengabalaini – un tad no mums staros miers. Kāpēc? Jo mūsu veselums un viengabalainība modina veselumu citos. Pēc iespaida uz apkārtējiem mēs varam novērtēt sevi, kas un kādi esam. Reizēm vajag varu savaldīt ar varu un spēku atvairīt ar spēku, bet tam mums ir autoritātes – karavīri, policisti, pasniedzēji, mācītāji, vecāki u.tml. Taču visvairāk mums vajadzīgi miera nesēji, kas te, virs zemes, ar savu klātbūtni un piemēru liecina par dievišķo mieru, kas ir pieejama, ejot Jēzus dzīvības ceļu. Taču būsim uzmanīgi, jo uzmanību no Dieva novērš tas, ka mēs gribam patikt cilvēkiem. Mums gribas, lai cilvēki mūs atzīst, ciena un uzslavē, bet kā mēs varam zinām, cik daudz no tā visa cilvēki saka ar slēptu izsmieklu, lai mūs garīgi iemidzinātu. Un tāpēc laimīgi mēs esam, ja iemīlam Dieva godu, ar kuru Viņš pagodina mūs šeit virs zemes un debesīs. It īpaši, kad piedzīvojam pārestības, kurās ieraugām kaut ko no Jēzus krusta ciešanām. Ja spējam saprast, ka dalāmies liktenī ar pašu Pestītāju, tad mēs ejam pa dzīvības ceļu un topam laimīgi.
“Kalna svētības” mūs aicina izdzīvot tās katru dienu ar apziņu, ka visa mūsu bagātība, mūsu talanti un mūsu dzīve pieder Dievam, jo tieši Viņš ir ceļš uz dzīvību un laimi. Dzīvojot ar pateicību un pazemību, mēs sākam saprast, ka īsta laime ir katru dienu būt tuvu Dievam, uzticēties Viņa gribai un būt gataviem dalīties Viņa mīlestībā ar pasauli.
Jēzus aicina mūs uz dzīvi, kas nav piesieta pārejošām lietām un notikumiem pasaulē, bet ir vērsta uz mūžīgajām lietām. Šāda dzīve nav viegla, tā prasa drosmi un ticību, bet tieši šajā dzīvības ceļā pretī Jēzum ir apslēpta visdziļākā laime. Lai ikvienam no mums ir drosme un ticība sekot šim aicinājumam un paļauties, ka Jēzus klātbūtnē – ikdienā lūgšanās un dievkalpojumos – mēs piedzīvojam patiesu laimi un nepārejošu dzīvību.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
