Dievs ne tikai jaunībā, bet pat sirmā vecumā ļauj piedzīvot brīnumu un liek nepārstāt brīnēties.
Ir tādi, kas vecumā priecājas par visu, bet to ir maz, jo vecums nenāk viens. Līdz ar vecumu piezogas nespēk Kad cilvēks dzīvo dzīvi sadraudzībā ar Dievu, tad dzīve vienmēr ir brīnums. Tā ir brīnumu pilna. Reizēm pat notiek šķietami neiespējamais.
Dievs ne tikai jaunībā, bet pat sirmā vecumā ļauj piedzīvot brīnumu un liek nepārstāt brīnēties.
Ir tādi, kas vecumā priecājas par visu, bet to ir maz, jo vecums nenāk viens. Līdz ar vecumu piezogas nespēks, nevarība, atkarība un mazvērtība liek par sevi manīt.
Bet dzīvojot dzīvi Dieva priekšā, arī sirmā vecumā var ieraudzīt daudz labā.
Katra diena ir Dieva dāvana, lai pieaugtu ticībā, cerībā un mīlestībā, lai nāktu savam Dievam tuvāk.
Vecumā cilvēki lielākoties dzīvo atmiņās par to kas bijis un pagājis un nekad vairs nebūs...
Bet bērns saistās ar nākotni.
Pagātne, lai cik jauka tā arī būtu bijusi, ir pagājis laiks- mirusi telpa.
Vienīgi uzlūkojot Dievu no Viņa rokas mēs saņemam dzīvei turpinājumu un gūstam īsto piepildījumu.
Dzimst dēls- Dievs to nosauca par Jāni
Cakarija aiz šaubām- kļuva kurlmēms, jo īsti neticēja pats būdams Dieva kalps.
Mēs paši gribam kontrolēt situāciju un noteikt to, ko Dievs var un ne, bet Dievam visas lietas ir iespējamas!
Dievs lauž cilvēku tradīcijas un liek vārdam nākt no Debesīm- ebreju Johannah nozīmē-Dievs ir žēlīgs
Kas būs ar šo bērnu? Paceļas šis nopietnais jautājums.
Dievs dod vārdu un arī īsto piepildījumu dzīvei.
8. dienā notiek Jūdu kristības- apgraizīšana, novēlot bērnu Dievam un Dieva tautai, bērns tiek saukts pirmoreiz publiski vārdā.
Mēs neizvēlamies vārdu- vecāki to izvēlās kādu nu kuram.
Vecāki izvēlas vārdu un Dievs to ielikdams sirdī svētī un apzīmogo, ja tikai ļaujamies Viņa darbam Mēs neizvēlamies savu tautu, ģimeni un dzīves situāciju, kurā ienākam. Tas notiek neatkarīgi no mūsu gribas. Dievs to visu piešķir.
Kā būs ar šī bērna dzīvi?
Nepietiek tikai nosaukt vārdā, lai tas piestāvētu uzvārdam vai būtu moderns. Dāvātajam vārdam jābūt piepildītam. Cilvēka īstā vērtība ir nevis vārdā, bet vārda piepildījumā dzīvē. Ar vārdiem mums saistās kādi konkrēti cilvēki. Ir daudzi, kuri ar godu nes savu vārdu, bet ir arī tādi, kuriem jākaunas par savu vārdu.
Bērēs mēs aizvien domājam par cilvēka dzīvi- viņa vārdiem un darbiem.
Saucot cilvēku vārdā mēs piesaucam cilvēka būtību un tai brīdī zināmais cilvēks viss ir mūsu acu priekšā. Tik ciešā kopsakarībā atrodas vārds ar tā nesēju.
Viņš būs liels tā Kunga priekšā.
Ir daudz cilvēku, kas ir lieli pasaules priekšā. To ikdienas vēstī laikraksti, TV raidījumi un pasaulē pazīstamo cilvēku vārdi.
Bet svarīgākais tomēr ir un paliek būt lielam Dieva priekšā un no Viņa atzītam. Būt Debesu Valstības pilsonim, Dieva bērnam, Dieva Valstībai piederīgam- tas ir izšķirīgi svarīgi.
Kas mēs esam Dieva priekšā? Vai mans vārds ir rakstīts Dzīvības Grāmatā par kuru ir teikts Jāņa atklāsmes grāmatā?
Latvijā vēl aizvien populārs vārds ir Jānis un ir aptuveni 50.000 Jāņi un katrs savādāks. Vai visi šie Jāņi būs Dzīvības Grāmatā rakstīti? Ar skumjām un nožēlu jāsaka- noteikti nē.
Kad jautājam-Kas būs ar šo bērnu? Jautājam: Kas būs ar mani?
Dievs lietoja Jāni un viņš ļāvās Dievam lietošanā. Jānis bija pieticīgs, pazemīgs, Dievam paklausīgs, viņš veica vislielāko un atbildīgāko uzdevumu un sagatavoja Kristum ceļu, aicinot ļaudis atgriezties no grēkiem un tos kristījot Jordānas upē.
Jordānas upes vārds cēlies no ēbreju Jarad—tas nozīmē- nokāpt uz leju. Mēs esam aicināti nākt Dieva priekšā savā mazumā, pazemībā... Lk 14:11 „Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."
Mēs nekaunamies, bet lepojamies, ka mūsu pasē rakstīta tautība- latvietis, vai vācietis, bet dzīvē prasīs kāds tu esi latvietis vai vācietis dzīvē. Svētie Raksti mums skaidri atklāj- nepietiek piederēt Dieva tautai, bet ir svarīgi piederēt Dievam
Ar skumjām ik brīdi mēs redzam, ka pastāv formāla piederība draudzei un Kristus Baznīcai. Cilvēks it kā ir draudzē- skaitās, bet patiesībā viņa nav. Daudziem pastāv kāda pakalpojuma nepieciešamība- kristības, iesvēte, laulības, bēres, mājas iesvēte un citas svētdarbības tiek uztvertas kā baznīcas sniegtais pakalpojums- prece, ko pilnīgi droši, par attiecīgu samaksu var kā preci saņemt.
Taču patiesā izredzētā (Gottesfurcht) un Dieva vadītā dzīve ir ar Dievu saistīta dzīve, kur gars, dvēsele un miesa, viss cilvēks ar nedalītu sirdi pieder Dievam.
Piederēt kādai konfesijai un ar muti apliecināt savu ticību vien ir nepietiekami...
Latvijas Valsts Himna ir lūgšana Dievam un tā iesākas ar vārdiem: „Dievs svētī Latviju!”, bet maz ir to, kas to dzied ticībā, kā patiesu lūgšanu.
Kristus saka: „Pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts”. (Mt.12:37)
Dievs mūs visus tiesās un attaisnos ne pēc tā ko mēs zinām, kā pareizu, bet ko mēs darām. Senie grieķi ir teikuši: Kļūsti tas, kas tu pats esi!
Kas būs ar šo bērnu?
Kas notiek ar mani tagad? Kas būs ar mani?
Romiešu mitoloģijas pētnieki mitoloģiskajā tēlā Janusā, cilvēkā ar divām galvām no kurām viena raugās atpakaļ, bet otra uz priekšu ir saskatījuši zināmu līdzību ar mūsu Jāni un arī atklājuši sakarību ar šā (Jāņu svētku) laika zīmēm, jo šai laikā tiek sasniegts Saules augstākais punkts un līdz ar to tiek dāvāts skats atpakaļ uz pagājušo un ceļš priekšā.
Vasara no šī brīža jau iet uz otru pusi. Kas būs tālāk? Pienāks rudens- viss novītīs un iestāsies ziemas sasalums. Kas būs ar tevi tālāk? Vai mums ir lemts tikai izziedēt, noziedēt, novīst un grimt nāves sasalumā?
Mums nav pamata drūmām domām un dziļam pesimismam, jo mūsu nākotni pārstāv Kristus- mūsu Pestītājs.
Šodien ir izšķirīgi, kāds būs tavs rudens, kam tu jau pretī ej?
Kristus saka: „Es esmu Vīnakoks un jūs tie zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nesīs daudz augļus... Vai tavā rudenī būs augļi briedumā un paliks bargajā ziemā...
Man būs jāiet mazumā, bet Tev, Kristu manā dzīvē no dienas uz dienu būs pieaugt. Vienīgi tā, kaut ko pazaudējot, atstājot, upurējot mēs varam kļūt no dienas uz dienu bagātāki.
Manas dienas kļūst nemanāmi, tomēr sajūtami īsākas, lai Kristus manī pieaugtu un es jo ar kvēlāku ilgošanos tvertos pie Viņa.
Es pats esmu tik mazs, bet liels es kļūstu tad, kad es uzņemu Kristu sevī un ļauju Viņam valdīt manā dzīvē. Jņ. 3: 30-31 Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.
Mans spēks ir vienīgi Kristū.
Bez Viņa es esmu, bet neesmu tas, kam man ir jābūt.
Ir tik svarīgi – dzīvot un pastāvēt Kristū.
Ir tik godpilni - būt Mesijas, Kristus cienīgam un kalpot Viņam
Ir ļoti daudzas lietas ko mēs dzīvē neizdarīsim, jo nāve mūs pārspēs. Bet mums vienkārši ir jāizdara tas, kas mums ir jāizdara.
Tikai no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu. Āmen.
Sprediķis teikts viesojoties Amelungsbornas māsu draudzē Vācijā, Amelungsbornas klostera baznīcā, 21. jūnijā 2009. gadā.
