Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ.
(Jēk. 1:22)
PĀRDOMAS: Apustulis Jēkabs mums šodien atgādina: “ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties, jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību. Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies.” (Jēk. 1:19, 22-24) Un šie apustuļa vārdi norāda arī uz paša Jēzus vārdiem: “Netiesājiet, un jūs netiesās, nesodiet, un jūs nesodīs, piedodiet, un arī jums tiks piedots! Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs. Kā tu vari savam brālim teikt: brāl, laid, lai izņemu gruzīti no tavas acs, – pats savā acī baļķi neredzēdams? Liekuli, vispirms izņem baļķi no savas acs, tad saskatīsi, kā izņemt gruzīti no sava brāļa acs.” (Lk. 6:37-38, 42)
Kā ir ar mums – vai šie Jēzus vārdi attiecas arī uz mums? Tagad ir moderni runāt par sevis pazīšanu un iepazīšanu, ejot pie terapeitiem un citiem ezotērikas speciālistiem, bet Dievs mums ir devis citu, daudz brīnišķīgāku veidu un līdzekli kā mēs varam sevi iepazīt, izzināt un pazīt vislabāk – Dievs mums ir iedevis dvēseles spoguli 10 baušļos, lai mēs tos lietotu sevis pazīšanai un sevis izvērtēšanai. Nevis citu cilvēku izvērtēšanai, bet, primāri sevis izvērtēšanai, lai arī mēs piedzīvotu to, par ko runā apustulis Jēkabs: “Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos.” (Jēk. 1:25) Un ja izvērtēsim sevi un savu dzīvi Dieva baušļu gaismā, mēs pamanīsim, ka mēs nedrīkstam paši sev pārāk uzticēties, jo mums ļoti bieži pietrūkst Dieva žēlastības un sevis pazīšanas. Mūsos blāvo tik maza gaismiņa, ka tā ļoti drīz var nodzist, ja neveltām vislielākās pūles tās uzturēšanai, lasot Dieva Vārdu Bībelē un regulāri saņemot svētos Sakramentus dievkalpojumos, caur kuriem Dievs dziedina mūsu iekšējo aklumu un dara mūs garīgi redzīgus, lai topam “par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ.” (Jēk. 1:22)
Protams, dažreiz mēs darām ļaunu, un nodarīto vairojam ar ļaunā attaisnošanu. Dažreiz mūs dzen kaislība, un mēs ticam, ka tā ir dievbijīga dedzība. Mēs citiem pārmetam vismazākās kļūdas, bet sev bieži vien piedodam daudz lielākas. Mēs esam ļoti jūtīgi un saasināti reaģējam uz to, ka citi cilvēki liek mums ciest, bet nepamanām to, ko citi pacieš mūsu dēļ. Un tas attiecas ne tikai uz esošo situāciju valstī, tas attiecas uz mūsu attiecībām mājās ar mūsu tuvajiem un piederīgajiem; tas attiecas uz mūsu attiecībām darba vietā, uz ielas, draudzē, kalpotāju vidū – uz visu mūsu dzīvi kopumā. Tāpēc tas, kurš pilnīgi un vispusīgi iedziļinās sevī, tas sapratīs, ka viņam vai viņai nav tiesību bargi notiesāt citus.
Tāpēc jaunais cilvēks mūsos, kas piedzima Kristībā un atsaucas Dievam, par savu galveno pienākumu uzskata sevis rūpīgu uzmanīšanu. Un, kas to dara, tas labprāt klusē par citiem. Tāpēc Dievs mums arī ir devis baušļus, lai tie stiprinātu mūsu jauno cilvēku un darītu mūs par dievbijīgiem cilvēkiem, nevis par tādiem, kad aprunā, nosoda, izsaka bieži vien maldīgus uzskatus vai skauž, jo tas ir vecais cilvēks mūsos, kas tā dara, bet arī Mazais katehisms mums māca, ko citu: “vecajam cilvēkam mūsos sirds satriektībā un grēku nožēlā jātop noslīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām. Savukārt ik dienu jāceļas un jāatdzimst jaunajam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi.”
Ja mēs domāsim tikai par Dievu un mūsu individuālo pestīšanu, tad mums nerūpēs citi – tikai mūsu pašu personība; mums nerūpēs tas, ko redzam vai dzirdam, jo paliksim visu laiku sevī un uzskatīsim, ka visa dzīve riņķo tikai ap mums. Ja arī mēs būtu apbraukuši un redzējuši visu pasauli, ja arī mēs kaislīgi ar dažāda veida komentāriem un milzīgajiem rakstiem sociālajos tīklos mēģinātu ietekmēt lietas, bet atstājam sevi novārtā, nepaskatāmies uz sevi dvēseles spogulī un ikdienā nelūdzam Dievu – ko mums dod visa šī mūsu ikdienas skriešana? Ja ilgojamies pēc miera un patiesas vienības ar Dievu, tad vairāk par visu lūkosimies uz sevi.
Mēs nevaram pavisam aiziet prom no laicīgās pasaules, jo mēs tajā dzīvojam, un tas arī nemaz nav vajadzīgs, bet, ja mēs kaut ko laicīgu sāksim uzskatīt par mūsu rūpju vērtu, tad labajos mīlestības darbos kļūsim vāji un nespēcīgi. Tieši tāpēc Dievs Svētajā Vakarēdienā arī dod mums Sevi pašu, Viņa Dēla miesā un asinīs, maizē un vīnā, lai, to regulāri saņemot – no svētdienas uz svētdienu, mūsu dzīves centrā nebūtu nekā lielāka, augstāka, patīkamāka, mīļāka un vēlamāka par Dievu. Dvēsele, kas mīl Dievu, visas lietas savā dzīvē pakārto ap Dievu, jo vienīgi Viņš, kurš visu piepilda un apņem, ir patiesais mierinājums un sirds prieks. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
