"Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie Viņu nolika."
(Mk. 16:6)
PĀRDOMAS: Dažreiz cilvēki, kam ir izdevies par mata tiesu izbēgt no nāves vai no kāda apdraudējuma, to svin kā otru dzimšanas dienu. Lieldienu prieka iemesls ir daudz lielāks, jo mūsu augšāmceltais Kungs Jēzus nebēga, bet gan, mīlestības vadīts, ar nolūku devās nāvē, lai mūs no tās izglābtu; lai izglābtu mūs no dažāda veida apdraudējumiem, par kuriem mums, dažkārt, var nebūt pat nojausmas, skrienot savos ikdienas darbos.
Un vai tas nav iemesls nākt katru svētdienu uz dievnamu, pie Jēzus, lai Viņam pateiktos par aizvadīto nedēļu, lai no Viņa saņemtu mūsu pestīšanu Vārdos un sakramentos, un Ārona svētības vārdiem saņemt Jēzus svētību jaunajai nedēļai – vai tas nav pietiekams iemesls būt ar Jēzu baznīcā no svētdienas uz svētdienu? Dievs zina, ka mums ar to nepietiek, un tāpēc Viņš neapstājas pie dievkalpojuma vien, bet ļauj Savam Dēlam Jēzum nokāpt ellē, lai mūs atbrīvotu arī no tās; lai mūs atbrīvotu no tās elles, ko, iespējams, kāds no mums piedzīvo tagad savās dzīvēs; lai mūs pasargātu no elles, kas jebkurā brīdī var ielauzties mūsu ikdienā.
Līdz Lieldienām Jēzum vajadzēja noiet sūru ceļu, un arī mums šajā Gavēņa laikā tāpat. Lieldienas mūsu dzīvēs sākas tad, kad Kristus nokāpj mūsu personīgajā ellē. Baisi un sāpīgi, kad Viņš pasludina bauslību un tiesu visam, kas mūsos ir no elles, taču tā ir krīze uz atveseļošanos un uz dzīvību, lai kapa akmens negultos uz mūsu sirdīm vienmēr, bet lai mums būtu iespēja patiesi dzīvot, nevis tikai eksistēt.
Skumju dziļākais avots ir dvēseles bēdas par laiku, kas pazaudēts, dzīvojot bez Kristus. Ar nekristīgu dzīvesveidu mēs atraidām Kristu, un dvēsele skumst par katru tādu dienu, jo nespēj piepildīt savu aicinājumu un likt lietā Svētā Gara dāvanas, kuras Dievs mums katram devis. Talanti pūst norakti zemē. Visbēdīgāk, ja tā paiet viss mūžs. Tāpēc Kristus katrā dievkalpojumā nokāpj arī mūsu zemākajās sirds un dvēseles vietās, lai radītu mūsos impulsu meklēt dzīvi Viņa patvērumā. Īpaši tas notiek caur Kristību. Caur Kristību atmodinātai un iztrūcinātai dvēselei Kristus pieskaras ar Savu līdzjūtību un saka mierinājuma vārdus: “Ienaidnieku, no kā tu baidies, Es esmu satriecis. Nāvi Es esmu uzvarējis. Es tevi nepazudinu. Tev tavi grēki ir piedoti. Tici, ej un negrēko vairs!” Tas ir dvēseles svētku brīdis, kurā mēs svinam Lieldienas. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
