"Mozus tautai teica: "Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu.""
(2. Moz. 14:13)
PĀRDOMAS: Mīļie brāļi un māsas Kristū, jūnija mēnesis ir mūsu Piņķu baznīcas jubilejas mēnesis, kurā svinam dievnama iesvētīšanas 150. gadadienu, tāpēc mūsu sirdis piepildās ar pateicību, kad dzirdam Viņa vārdu un apsolījumu, kas mums šodien tiek dots: "Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu." (2. Moz. 14:13a)
Šos vārdus Mozus saka tautai pēc iziešanas no Ēģiptes zemes un nonākšanas Sarkanās jūras krastā, kur viņiem pa pēdām dzinās faraona uzbrūkošā armija. To redzot, viņus pārņēma bailes un izmisums, jo nebija vairs kur mukt. Tomēr šajā krīzes brīdī Mozus tautai sacīja Dieva vēsti – aicinājumu uz paļāvību, Viņš izglābs. Tas nebija apsolījums vieglam bēgšanas risinājumam, bet gan iedrošinājums tam, ka Dievs cīnās par viņiem un viņu vietā, caur Mozu pāršķeļot Sarkano jūru, lai Viņa tauta varētu sausām kājām nonākt jūras otrā krastā – drošībā prom no faraona armijas, kuru Dievs uzvarēja, noslīcinot jūrā.
Pārdomājot mūsu dievnama 150 gadus ilgo vēsturi, var pamanīt paralēles. Mūsu priekšteči saskārās ar kariem, politiskām un ekonomiskām pārmaiņām, kā arī ar personīgām cīņām, kas līdzīgi faraona armijai draudēja nokaut. Taču neraugoties uz to, viņi paļāvās uz Dieva apsolījumu un Dievs viņus izglāba caur Kristības ūdeni, darīdams viņus stiprus ticībā, lai mēs vēl šodien, raugoties uz mūsu baznīcas ēku, ar savām acīm redzētu viņu liecību par Dieva glābšanu lielās un mazās lietās.
Arī mēs ikdienā sastopamies ar savām “faraona armijām”. Neatkarīgi no tā, vai tie ir personīgie izaicinājumi, sabiedrības spiediens vai garīgas šaubas, vēstījums paliek nemainīgs: "Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu." Tas ir aicinājums, kas dara mūs pacietīgus, un tā vietā, lai katru dienu ļautos sabiedrības ideju brāzmām, vērot kā daudzas lietas Dievs saved kārtībā un noved līdz tik labam rezultātam, kuru paši nekad nebijām iedomājušies.
Tas ir aicinājums nebēgt, bet palikt Baznīcā un draudzē. Paļauties uz Dieva vadību pat tad, ja draudzes dzīves ceļš šķiet tik līkumains, ka negribās to iet. Taču tikai tad, kad ejam šo ceļu visi kopā, sekojot Jēzum, caur Viņa Vārdu, ko ikdienā Bībelē lasām, un caur Sakramentiem, kurus dievkalpojumos saņemam, Viņš izglābj mūs no tā, ko ikdienas un laikmeta izaicinājumi liek mums kā šķēršļus pretī pestīšanas pieredzei.
Tā ir būtība tam, ko nozīmē būt Dieva izglābtam no grēka – palikt Baznīcā un draudzē, un redzēt to kā Dievs caur piedošanu uzvar visus grēka šķēršļus. Paļauties jeb ticēt, ka Kungs cīnās par mums katru dienu, ka Jēzus ir paveicis mūsu izglābšanas darbu – ka Viņš ir miris pie krusta par mūsu grēkiem, lai katru dienu tie tiktu piedoti; ka Viņš ir augšāmcēlies no kapa, lai katru dienu mēs dzīvotu ar cerību un pārliecību, ka dzīvosim kopā ar Jēzu mūžīgi; ka ikdienā tiekam izglābti, paļaujoties uz Viņu. Kungs ir izcīnījis galīgo uzvaru mūsu vietā un Mozus vārdi ir atgādinājums, ka Dieva glābšana mums katram tiek pasniegta kā Dieva mīlestības dāvana. Un tas tā notiek, lai Viņa spēka un mīlestības pieredze būtu tik laba un neaizmirstama, ka katru dienu tā stiprinātu mūsu paļāvību uz Viņu aizvien vairāk.
Svinot mūsu dievnama iesvētīšanas 150. gadadienu, lai šie svētki atmodina mūsos atjaunotu ticību Dievam. Tāpat kā Israēla tautai, arī mūsu draudzes dzīves ceļojumu raksturo pārbaudījumi un uzvaras, bet Dieva apsolījums mums paliek nemainīgs: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu.”
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
