"Viņš dziedē tos, kam satriektas sirdis, un apsaitē viņu brūces."
(Ps. 147:3)
PĀRDOMAS: Mēs visi zinām, ko nozīmē satriekta jeb, moderni izsakoties, salauzta sirds. Šajā kritušajā un grēka ievainotajā pasaulē neviens nav pasargāts no sirds sāpēm, kuras mēs izraisām sev un viens otram - vai tas būtu mīlestības attiecībās, vai tas būtu draudzības attiecībās, vai darba attiecībās, vai attiecībās ar draudzes locekļiem utt. Mēs dzīvojam pietiekami sarežģītā, noslēpumainā pasaulē, kurā cilvēks un garīgā pasaule mijiedarbojas bieži vien neizprotamā veidā. Mēs piedzīvojam ikdienas cīņas, kurās bieži vien paši sev esam ienaidnieki, un lielākā daļa no cilvēkiem cenšas izvairīties no sirds satriektības, bet – lai gan tas ir saprotami – no tā nav iespējams izbēgt. Tāpēc tikpat svarīgi ir apzināties to, pie kā vērsties, kad notiek dzīves satricinājums, kad piedzīvojam savu sirds satriektību. Un uz šo jautājumu Dievs atbild šī mēneša lozunga psalma vārdos: "Viņš [Dievs] dziedē tos, kam satriektas sirdis, un apsaitē viņu brūces." (Ps. 147:3)
Mēs esam pieraduši domāt, ka mūsu sirds satriektībai var palīdzēt astrologi vai kādi cilvēki ar ekstrasensorām spējām, kas var nolādēt vai pieburt kādu, kas ir satriecis mūsu sirdi. Cilvēki ir gatavi atdod milzīgas naudas, lai šādos veidos atdarītu savam pāridarītājam vēl ļaunāk. Taču vislielākā ļaundarība šajā pasaulē ir tā, ka ievainotie tiek citu cilvēku maldināti, lai viņi sāktu novērsties no Dieva, vainot Viņu pašu izraisītajās problēmās un, ļaunākajā gadījumā, ļauties sātana maldiem, kas bieži vien izraisa patiesi tumšas un ļaunas domas, kas pārņem cilvēku visu. Lai atbrīvotu cilvēku no šīs maldināšanas un no tieksmes maldināt citus, Dievs, kas patiesi grib un spēj dziedēt mūs katru, kam ir satriekta sirds, un apsaitēt mūsu brūces - dvēseles un miesas brūces - dāvā Savu Vārdu Bībelē un sakramentus kā žēlastības līdzekļus, lai Viņa iecelti pārvaldnieki - mācītāji - pārvaldītu šīs lietas, sludinātu Dieva Vārdu un caur to pasniegtu katram patiesu dziedināšanu. Dievs pulcē mūs kopā baznīcā, lai ticīgo kopībā dalītos ar sirds satriektības pieredzi, un arī caur to saņemtu līdzcilvēku atbalstu un patiesu dziedināšanu.
Mums patīk patiesība, ka Dievam visas lietas ir iespējamas, un tomēr tā ir viena no mulsinošākām patiesībām par Dievu. Ja Dievs patiešām var paveikt visu, tad kamdēļ vajadzīgas satriektas sirdis? Bieži vien mūsu prāts nav spējīgs atbildēt uz šo jautājumu. Mēs neizprotam mūsu dzīves nianses, tāpēc pieņemam šo patiesību un vēršam to pret visuvareno Dievu. Mēs pieņemam šo Dieva patiesību un lūgšanās mēdzam nevis lūgt, bet pieprasīt, lai Dievs kļūst par mūsu personīgo Dievu, kas izmantotu Savu spēku, lai dotu mums dzīvi, kurā nekad nepiedzīvotu satriektu jeb salauztu sirdi. Taču visusvarenais Dievs nesalīdzina salauztās sirdis, lai visiem dotu vienlīdzīgus dzīves apstākļus. Dievs ir tas, kurš dziedina salauztās sirdis. Dievs ir visspēcīgs, bet Viņš neizmanto Savu visspēcību, lai būtu visu kontrolējošs, jo Viņš respektē mūsu izvēles. Viņam ir visas pilnvaras, bet Viņš ir ielicis noteikta veida pilnvaras arī mūsu rokās.
Ja iedziļināsimies tajā, ko Dievam lūdzam, būsim pārsteigti, cik bieži norādām Viņam, kā lietām vajadzētu notikt un būt. Mūsdienu pasaulē ir tik grūti pieņemt savu nespēku, jo mēs, kas redzam un apzināmies tik maz, tomēr uzskatām, ka mums ir pilnīga izpratne. Un tieši tad, kad piedzīvojam sirds satriektību, mēs atskārstam, ka nezinām atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem: "kāpēc" un "kā". Neviens nezin atbildes uz šiem jautājumiem. Mēs nezinām, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek, un mēs nezinām, kas vēl notiks. Un tomēr mēs pieķeramies savai nepilnīgajai viszinībai un jautājam: "Dievs, kāpēc Tu pieļauj, ka mana sirds tiek satriekta?" Tas nav būtisks jautājums. Būtisks jautājums ir: ko darīt ar satriekto sirdi? Dziedēt to. Kas to var dziedēt, pie kā vērties? Pie Dieva.
Viņa bezgalīgā izpratne un visspēcības statuss neatceļ satriektas sirdis, lai mēs iemācamies pieņemt savu nespēku un vājumu, lai iemācamies ticībā lūgt ar psalma vārdiem: “Tu esi mans Dievs, kas dziedē manu satriekto sirdi, un apsaitē manas brūces.” Un tad mēs arī saņemam Viņa dziedināšanu un tiekam Viņa pārveidoti, lai nepieprasītu Dievam mainīt mūsu dzīves apstākļus, bet lai lūgtu Viņam mainīt mūs pašus, un to kā mēs skatāmies uz sevi un citiem – caur Dieva visvarenās mīlestības acīm.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
