"Vai Es neesmu tuvs Dievs?” saka Kungs, “taču ne tāls Dievs!"
(Jer. 23:23)
Tāpēc šī mēneša pārdomu lozungam ir izvēlēti Dieva vārdi no pravieša Jeremijas grāmatas, kur Dievs mums atgādina pavisam ko citu: “Vai Es neesmu tuvs Dievs?” saka Kungs, “taču ne tāls Dievs!” (Jer. 23:23) Proti, Dievs nav tāls Dievs, Viņš ir tuvs Dievs. Šajos vārdos mēs dzirdam par Dieva uzticību mums, ka Viņš mums uzticas un ka Viņš mums ir uzticīgs. Un vai nav tā, ka apziņa par Dieva tālumu mūsos rodas tieši no tā, ka neesam uzticīgi Dievam?
Ko nozīmē – būt uzticīgam Dievam? Šis ir jautājums, kuru cilvēks labprāt uzdod vispārinātā veidā un saņem kādu vispārinātu atbildi, nevis uzdrošinās nopietni pats sev jautāt: kāda nozīme ir vārdam “uzticība” man manā dzīvē? Vai no tā manā dzīvē kaut kas mainās un kas tieši top savādāks, kad es saku: es esmu, es gribu būt uzticīgs Dievam? Vai es spēju būt uzticīgs? Vai es esmu uzticīgs?
Uzticība ir Bībeles vārds, kas nes sevī derības jēdzienu. Uzticība var pastāvēt tikai tur, kur ir kādas attiecības, kur ir kaut kas, kam var veltīt savu dzīvi; kaut kas vai kāds, kura dēļ būtu vērts pat atteikties no savām interesēm. Uzticība attiecas gan uz cilvēku savstarpējām attiecībām, gan uz attiecībām ar Dievu, jo jebkuru attiecību pamatā ir abpusēja uzticība. Kur nav uzticības, tur attiecības sabrūk. Tāpēc cilvēka DZĪVES vērtību lielā mērā nosaka tas, vai viņš spēj palikt uzticīgs cilvēciskās attiecībās. Savukārt, cilvēka BŪTĪBAS vērtību nosaka viņa uzticība Dievam.
Būt uzticīgam Dievam, Viņa Vārdam un Viņai gribai nozīmē sekot Dieva norādītajam ceļam arī tad, kad pasaule runā šim ceļam pretī; kad daudz ērtāk būtu no tā atteikties un sekot ļaužu vairākumam. Būt uzticīgam Dievam nozīmē nelokāmu uzticēšanos Viņa taisnībai un patiesībai, kuru ikdienā Bībelē lasām, kas nepakļaujas cilvēku spriedumiem un nerunā tikai to, ko gribam dzirdēt, bet nekļūdīgi atmasko visus melus un nepamatotās cerības, liekot cilvēkiem ieraudzīt, kurp ved neticība, neuzticība un neuzticēšanās.
Būt uzticīgam Dievam nozīmē nest sevī Viņa patiesību un neļaut nekam to aptumšot, pat ja tādēļ nāktos ciest un piedzīvot garīgu vai fizisku vajāšanu, paļaujoties, ka Dievs būs uzticīgs un Savu taisnību, Viņa noteiktajā laikā, apliecinās darbos. Ne jau ciešanas pašas par sevi ir uzticīguma zīme, bet gan turēšanās pie Dieva un pārliecība par Viņa uzvaru, pat ja tiek piedzīvots kāds zaudējums.
Uzticīgumu nevar īstenot tikai ar vārdiem vai baznīcas ceremonijām. Nepietiek ar to, ka mēs atkārtojam un sakām to, ko mācītājs grib dzirdēt, vai akli nākam uz dievkalpojumiem un lūgšanām, jo mācītājs tā teica. Uzticīgums ir cilvēka sirds stāvoklis: vai nu mūsu sirds klausa Dieva patiesības balsij, vai cilvēku glaimiem un pasakām; vai tā klausa Dieva īstenībai vai pašu izdomātu sapņu realitātei. Cilvēka sirds pati pasaka priekšā, vai tas, ko dzirdam no citiem, nāk no Dieva, vai arī tie tikai glāsta mūsu ausis, bet nerada mūsos mieru. Mēs, protams, varam pieķerties arī šādiem vārdiem un ar laiku varam pat noticēt tiem, tomēr šaubas – kaut vārdos nepateiktas, kaut neapzinātas – tomēr mūsos paliks.
Vienīgais ceļš, kā no tām tikt vaļā, kā atbrīvoties no smagā šaubu un grēka vezuma, kas ir sakrājies uz mūsu sirdsapziņas, ir ieklausīties Dieva patiesības balsī un sekot tai. Kad atzīstam savu vainu grēksūdzē, tad Dievs atbrīvo mūs no grēka vezuma, jo vienīgi tad mēs varam celties un jau tūlīt pat doties Dieva virzienā. Noliedzot patiesību un pieķeroties meliem, mēs aizvien vairāk esam spiesti turpināt iet tālāk nepareizā virzienā. Cilvēkā ir milzīga inerce turpināt kaut ko darīt un runāt, pat labi apzinoties, ka tas nav pareizi. Tāpēc ir tik svarīgi pēc iespējas ātrāk melus pārstāt saukt par patiesību un neiet vairs tālāk aplamā virzienā.
Būt uzticīgam Dievam nozīmē pieņemt Viņa Vārdu, kuru ikdienā Bībelē lasām, par savas dzīves augstāko patiesību. Dieva Gars ir patiesības Gars un uzticība šim Garam nozīmē vispirms godīgumu, patiesumu pašam pret sevi un pret citiem. Visbēdīgākais, kas vien ar cilvēku var notikt, kad viņš tuvojas Dievam ir, ja cilvēks neielaiž Patiesības Garu savā dvēselē, bet vienīgi nomaina vienu savu masku un ārējo uzvedības čaulu pret citu, būdams pārliecināts, ka nu viss ir kārtībā. Ja tā notiek, tas nozīmē, ka Dieva Vārda vietā viņš ir klausījies cilvēku vārdos, kas gan varbūt mazliet uzlabojuši veco cilvēku, bet nav varējuši uzturēt jauno cilvēku. Un to var gan sajust, gan saprast tikai pats cilvēks, atvērdams savu dvēseli Dieva priekšā.
Lai varētu celt sevī jauno, vispirms jānojauc vecais. Dievs nevēlas nojaukt cilvēka veco būtību. Dievs nekad negrib satriekt pašu cilvēku – Viņš grib kopā ar cilvēku nojaukt viņa veco dzīvi un palīdzēt sākt jaunu dzīvi. Dievs varētu to izdarīt viens pats, bet Viņš ļauj arī cilvēkam pie tā piedalīties, lai cilvēka prieks par jauno dzīvi, kas viņā top Dieva veidots, būtu pilnīgs. Un, lai tas notiktu, ir nepieciešamas divas lietas – uzticība Dievam un uzticēšanās Viņam.
Uzticēšanās nozīmē, ka cilvēks uzdrošinās paļauties uz Radītāja mīlestību, uz Dieva uzticīgumu, kas nepamet cilvēku pat vislielākajās briesmās un Savu darbu pie cilvēka vienmēr noved līdz galam. Tā cilvēks mācās būt uzticīgs – neatkāpties, bet turpināt ceļu kopā ar Dievu. Neatkāpties arī tad, ja priekšā redzami lieli šķēršļi, arī tad, ja šis ceļš sāk likties pārāk šaurs un stāvs. Būt uzticīgam nozīmē ik dienas jo pilnīgāk nodot sevi Dieva rokās, kad, pamostoties, mūsu pirmie vārdi tiek veltīti Dievam lūgšanā, lai Viņu sveicinātu un pateiktos, ka Viņš ir ļāvis mums pamosties jaunajā dienā. Būt uzticīgam nozīmē regulāri pārbaudīt sevi saskaņā ar Dieva desmit baušļiem un grēksūdzē izmest no sevis maldus, lūgt Dieva palīdzību, kad esam vāji, un paļauties uz Viņa spēku, jo Viņš, kas mūs ir aicinājis jaunai, kristīgai dzīvei, šo aicinājumu mūsu dzīvēs arī piepildīs.
Dieva vārdi no pravieša Jeremijas grāmatas stiprina mūsu pārliecību, ka esam drošās rokās, mīlošās tuva Dieva rokās. Ja Dievs mūs ir radījis tādus, kādi mēs esam, tad mēs varam būt droši, ka Viņš negrib neko citu kā tikai vēl pilnīgāk, vēl īstāk izveidot mūsos to, kas ir cilvēka patiesā būtība. Dieva mīlestība vienmēr ir radoša, tā negrib cilvēkus novienādot, bet gluži pretēji – atjaunot katrā cilvēkā to īpašo, vienīgo un skaisto, kura dēļ Dievs mūs katru ir radījis un ieaicinājis šajā pasaulē; kura dēļ Viņš cieta, mira un augšāmcēlās par mums katru, lai mēs šodien piedzīvotu kā tas ir būt Dieva mīlētam un varētu mīlēt citus “tās cerības dēļ, kas mums noglabāta debesīs.” (Kol. 1:5) Grēks izjauc un samaitā cilvēka sākotnējo būtību, bet tuvais Dievs to atjauno, jo tikai tuva Dieva mīlestība nekad nebeidzas un tā paliek uzticīga vienmēr.
Vārds “uzticība” runā par tuva Dieva mīlošo attieksmi uz mums visiem. Vārdi “uzticēties” un “būt uzticīgam” runā par cilvēka pieķeršanos savam Dievam. Kur šie divi jēdzieni sastopas, tur veidojas ticība – tilts, kas mūs ieved tuvā Dieva pasaulē – Viņa Valstībā – kas jau ir šajā pasaulē, bet nav no pasaules; kas kopš Kristību brīža ir cilvēkā, bet nav no cilvēka.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
