"Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību."
(Filip. 4:6)
PĀRDOMAS: Katru dienu mēs saskaramies ar virkni lietām, par kurām satraukties. Nosaucot tikai dažas, ierastākās, ir ikdienas bažas – par iztiku, veselību, spriedzi darbā, ģimenē, par laika plānošanu. Ir arī loģiskas un pamatotas bažas, piemēram, bailes zaudēt mīļu cilvēku, raizes par nākotni, par drošību vai arī bailes pieņemt nepareizu lēmumu. Un tad ir arī mazāk loģiskas, vairāk iracionālas trauksmes, ko nesam sev līdzi – iedomas, sociālā trauksme, bailes, ka notiks kaut kas slikts tikai tāpēc, ka uz doto brīdi viss notiek pārāk labi, un šis saraksts var turpināties bezgalīgi.
Visās šajās raizēs mūsos rodas kāds būtisks jautājums: kā ar to tikt galā? Un Jēzus caur apustuli Pāvilu atbild pavisam vienkārši šī mēneša lozungā: “jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā.” Jēzus atbilde uz mūsu jautājumu ir lūgšana. Jēzus dod mums lūgšanu nevis kā pienākumu, bet kā dāvanu no Viņa, kā līdzekli, kuru varam lietot, lai visas mūsu ikdienas raizes ieliktu Viņa rokās nevis nēsātu tās sev līdzi.
Cilvēkam piemīt viena unikāla īpašība – krāt. Mums patīk krāt lietas, kuras varbūt mums nemaz nevajag vai par kurām pēc gada aizmirstam un nelietojam vairs. Mums patīk krāt kādas lietas, kurām ir mākslinieciska, materiāla vai sentimentāla vērtība. Lai kas tas būtu, bet mums patīk krāt arī mūsu problēmas. Krāt un paturēt sevī, noslēpt tās kādā tumšā sirds nostūrī un aizmirst, lai nerādītu citiem cilvēkiem, cik vāji un nepilnīgi esam. Un tā tas notiek līdz brīdim, kad sirds nostūris paliek par mazu, lai tajā vēl ko paslēptu, un krātās problēmas nāk gaismā. Turklāt, ilgtermiņā tās sāk nodarīt mums kaitējumu – gan mūsu fiziskā, gan garīgā veselībā. Tā tas notiek, jo cilvēks ir līdzīgs mālām, un ikviens satraukums mūsos atstāj savu nospiedumu.
Tāpēc Jēzus arī nāca pasaulē, lai mēs nekrātu sevī to, kas mums var kaitēt, bet liktu šīs lietas uz Viņu, kurš dzīvoja mūsu vidū, cieta, mira un augšāmcēlās, lai parādītu, ka Viņš ir atrisinājums tām mūsu raizēm, kuras nespējam paši ietekmēt vai atrisināt. Viņš ir vienīgais, kurš spēj mūsu satraukumus paņemt uz Sevi, atrisināt tos tādos veidos, lai mums viss nāktu par labu, un Viņš ir vienīgais, kurš apklusina mūsos pārdzīvojumus, lai iestātos miers. Jēzus ne tikai uzņēma mūsu pārdzīvojumus, bet arī mūsu grēkus, lai mūs attaisnotu un dotu mums jaunu dzīvi ticībā.
Tāds ir mūsu Dievs un tāda ir Viņa mīlestība uz mums. Tas ir liels mierinājums apzināties, ka varam nākt tāda Dieva priekšā un dalīties ar Viņu savās dziļākajās raizēs. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā saziņa ar Dievu bija attiecību pamatā – tā bija būtiska saikne starp Dievu un Viņa tautu. Tāpēc vienā vārdā – lūgšana ir komunikācija ar Dievu. Tā ir godīga, vērīga un cieņpilna saruna ar Dievu, kurā mēs paužam ne tikai savas vēlmes, bet arī savas raizes. Mēs lūdzam Dievu pateicībā, grūtībās, slimībā un veselībā, bet pāri visam – ticībā. Mums katram ir savas vajadzības, bailes un prieki, bet “jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību.” Un pateicība ir vēl viens svarīgs aspekts mūsu attiecībās ar Dievu.
Kad vienkāršā lūgšanā, no sirds un no brīvas gribas, mēs katru dienu pateicamies Dievam par dzīvības prieku, ko Viņš dod, par veselību, par cilvēkiem mūsu dzīvē, par Viņa gādību, par visu, kas mums ir, Viņš pretī dāvā apmierinātību. Un apmierinātība dara mūs spējīgus palaist vaļā savu pieķeršanos mantiskajām lietām un palaist vaļā, proti, atdot Dieva ziņā, arī mūsu tumšajos sirds nostūros krāto – negatīvās atmiņas, domas, emocijas, darbus un vārdus attiecībā uz citiem cilvēkiem. Klusībā, savās sirdīs, mēs pateicamies Dievam par to, kas ir – lai cik maz vai daudz mums būtu – un aizlūdzam par tiem, kam nav nekā, lai arī viņi, kopā ar mums, var piedzīvot to pašu Dieva žēlsirdību, un saņemt Viņa mieru, ko saņemam mēs katrs. Dievs vienmēr dod vēl un vēl tiem, kas uz Viņu paļaujas un Viņam pateicas, jo pateicība vairo apmierinājumu ar dzīvi – tāda kāda tā ir – un apmierinājums padzen iedomu, ka esam apdalīti.
Neesi noraizējies un paļaujies uz Dievu – tik vienkārši, un piedevām tas nāk ar apsolījumu saņemt Dieva mieru. Miers nenozīmē problēmu neesamību, bet sirdsapziņas mieru Kristū, ko nevar dot pasaule. Tik vienkārši, un tomēr tik sarežģīti. Kāpēc kaut kas tik vienkāršs ir tik sarežģīts, tik grūti izdarāms? Iespējams, tāpēc, ka nevēlamies atdot savas dzīves kontroles grožus Dievam, domājot, ka ar to kaut ko būtisku zaudēsim. Taču, patiesībā, īpaši, kad nespējam lietas ietekmēt tik un tā, tieši atsacīšanās no kontroles pār visu un šīs kontroles nodošana Dieva rokās, ir tas, kā mēs tikai iegūstam, neko nezaudējot – iegūstam mieru, apmierinātību un Dieva mīlestību.
“Jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību” ir veids, kā mēs nevis nododam savas raizes mūsu iztēlei, ļaujot tai radīt vissliktākos risinājumus, bet uzticam tās Dievam, ļaujot Viņam radīt vislabākos risinājumus, kas var notikt mūsu katra dzīvē. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
