Būsim veseli!
Interesanti, ka latviešu valodā vārdu “vesels” varam lietot, runājot gan par veselību, gan par veselumu – to, kas nav sadalīts. Šajā žurnālā galvenokārt pārdomājam vienotību, taču interesanti, ka vārds “vienots” vairāk asociējas ar dažādā savienošanu, kas ir labi. Tomēr Jēzus griba “lai visi būtu viens” aizvien liek domāt dziļāk, par veselumu.
Vesels cilvēks nozīmē arī veselu Baznīcu, tāpēc šajā numurā pievērsīsimies cilvēkam. Baznīcā biežāk dzirdam par garīgajiem jautājumiem, taču Dievs tapa miesa – kļuva cilvēks ar miesu un asinīm, ar ķermeni, ar emocijām, jo pat Dievs gan gavilēja (Lk 10:21), gan dusmojās (Jņ 2:15). Tātad dzīvoja šīszemes dzīvi tāpat kā mēs. Ko tas īsti nozīmē – Dievs top cilvēks. Kā tas attiecināms uz manu dzīvi?
Vēl šajā numurā par dievišķoto cilvēku – varbūt var šķist neparasti, bet tas ir bibliski un turklāt piedzīvots daudzu svētu cilvēku dzīvē. Par to pareizticīgo teologa Mišela Stavrū pārdomas un arī Sv. Simeona Jaunā teologa pieredzētais, kad Dievs atklāj sevi cilvēkā. Jēzus vārdi: “[..] Kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos [..]” (Jņ 17:21) ir nopietns aicinājums tiekties pēc šādas vienotības.
Nebaidīsimies arī paskatīties dzīvajā spogulī, ielūkojoties Vinfrīda Abela meditācijā par Sv. Brāļa Klausa vīziju, un pievienosimies Ričarda Rora lūgšanai krustā sistajam Jēzum “Es esmu tu”. Kā vienmēr, arī šoreiz mums dāvāti skaisti attēli, kuriem nepasteigsimies garām – reizēm attēls pasaka vairāk par daudziem vārdiem.
Šis “Kas mūs vieno?” numurs iznāk, gaidot Vasarsvētkus, tāpēc atbilstošas ir Dr. Rovana Viljamsa pārdomas par tēmu “Evaņģelizācija un kontemplācija”, ar kurām viņš, toreiz būdams Anglikāņu baznīcas vadītājs, dalījās Romas katoļu baznīcas rīkotajā bīskapu sinodē. Nobeigumā – patriarhs Ignācijs IV par to Svētā Gara dzīvās elpas klātbūtni Baznīcā.
Lūgsim pēc Svētā Gara dzīvās elpas, lai tā ienāktu gan Baznīcas, gan mūsu dzīvē un katrs no mums varētu ar prieku teikt: “Esmu vesels!”
Anda Done
„Kas mūs vieno?” sagatavotāja
