Jēzus tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas Es esmu?”
(Mt. 16:15)
PĀRDOMAS: Sveiciens 1. septembrī – ZINĪBU DIENĀ – kad skolēniem un studentiem vasaras atpūta beidzas, bet sākas jauns dzīves izziņas posms uz nākošiem 9 mēnešiem. Taču patiesībā šis posms ir ne tikai tiem, kas vēl mācās vai studē, bet katram no mums, un nevis 9 mēnešu garumā, bet visas dzīves garumā, jo dzīve ir pilna ar jautājumiem, kurus izzināt. Ko es darīšu ar savu dzīvi? Kas es būšu vai kur es sevi redzu pēc 5-10 gadiem? Vai bērni izaugs priekšzīmīgi? Ko nesīs rītdiena?
Ir arī daudzi jautājumi par mūsu garīgo dzīvi. Vai mēs atvēlam laiku kopā ar Dievu ikdienas Bībeles lasīšanā un lūgšanās? Vai apmeklējam kopīgus dievkalpojumus un vakara lūgšanas? Vai tiešām esam izglābti? Kad mēs nomirsim, vai nokļūsim pie Tēva debesīs? Kāpēc Dievs vispār pieļauj traģēdijas virs zemes? Un tad ir arī filozofiska rakstura jautājumi: kas bija iesākumā - vista vai ola?
Visiem šiem jautājumiem ir viens kopsaucējs, ko ilustrē šāds atgadījums no dzīves: "Kāds universitātes 2. kursa students mēģināja pierādīt savu gudrību, uzdodot profesoram šādu jautājumu: "Vai putns, kuru es turu rokās, ir dzīvs vai miris?" Ja profesors atbildētu, ka putns ir miris, students palaistu putnu un ļautu tam aizlidot; ja profesors atbildētu, ka tas ir dzīvs, students putnu saspiestu. Tāpēc profesors atbildēja šādi: "Manu zēn, atbilde ir tavās rokās."
Šī mēneša lozungā no Mateja evaņģēlija 16. nodaļas arī Jēzus jautā Saviem mācekļiem: "Bet ko jūs sakāt – kas Es esmu?" (Mt. 16:15) Un Pēteris atbild: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." (Mt. 16:16) Savā atbildē Pēteris par Jēzu pateica diezgan daudz. Pēteris apliecina, ka viņš zina, ka Jēzus ir vairāk nekā Jānis Kristītājs, vairāk nekā pravietis Elija. Pēteris zina, ka Jēzus ir saistīts ar pašu Dievu, jo vairāk tāpēc, ka šis Cilvēks Jēzus, kas tajā pašā laikā ir Dievs, Pēteri izmainīja. Pēteris arvien vairāk sāka uzticēties un ticēt Jēzum, klausoties Viņa vārdos un redzot Viņa darbus. Pēteris ieraudzīja Jēzū apslēpto dievišķo būtību, lai varētu izsaukties: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls."
Vai mēs ieraugām Kristu citu cilvēku laipnajos darbos; vai mēs ieraugām Kristu grūtību laikā, mums izteiktajos mierinājuma vārdos; vai mēs ieraugām Kristu kādā, kuru uzskatām par mazāku vai ne tik labu kā mēs paši? Pēteris saskatīja dievišķību cilvēkā Jēzū. Taču vai arī mēs šodien saredzam un jūtam Kristus dievišķību savās dzīvēs?
Ja nē, tas ir tāpēc, ka palaižam garām iespējas redzēt Jēzu, kurš ir mums visapkārt un katrā no mums, jo reizēm mēs kļūstam tik ļoti aizgrābti ar ikdienas slodzi vai mūsu ticības ārišķību, ka nespējam saskatīt Dievu, kurš stāv pāri ārišķīgajam; Dievu, kurš ir darbīgs, dzīvs un interesējas par mūsu katra personīgo dzīvi.
Viena no mūsu laika lielākajām traģēdijām ir tā, ka mēs esam zaudējuši brīnuma izjūtu un bijību. Mēs esam zinātniski un racionāli domājoša paaudze, kas dzīvi uzskata par loģisku lietu. Viss ir izskaidrojams, izanalizējams un definējams. Taču vai mēs ļaujam Dievam būt Dievam, vai arī esam tik ļoti aizņemti ar domām, kā mēs paši varam kļūt dievi, ka, savos meklējumos un vēlmēs visu kontrolēt, esam pazaudējuši no redzes loka to majestātiskumu un bijību, kas agrīnajiem kristiešiem bija uz Dievu? Vai mēs redzam savu Piņķu draudzi kā kaut ko tādu, kas liek mums "justies labi"? Un, ja tā neatbilst mūsu ilgām, ja mācītājs neapmierina mūsu garīgi gastronomiskās gaidas, vai mēs dodamies prom, lai atrastu kaut ko, kas atbilst?
Cilvēki pievienojas un izstājas no draudzēm, pamatojoties uz to, kā dotā draudze "liek cilvēkam justies". Taču mēs nevaram ļaut mūsu ikdienas mainīgajām izjūtam kontrolēt vai sagraut draudzes darbu mūsu dzīvē, jo dievkalpojums ir paredzēts nevis lai mēs "justos labi", bet tas ir laiks, kurā Dievs parāda Viņa rūpes uz mums caur Vārdu un Sakramentiem, lai mēs būtu spējīgi šīs rūpes atdarināt dzīvē, tiekoties ar cilvēkiem ārpus dievnama. Dievkalpojums ir laiks maizes dalīšanai, mīlestības kopībai un viens otra pieņemšanai Dieva vārdā.
Būt Dieva klātbūtnē trešdienas vakara lūgšanās, galvenokārt, ir laiks, nevis lai "justos labi", bet gan laiks, kad mēs pielūdzam Dievu un cienām Viņa autoritāti mūsu dzīvēs, kā mūsu Glābēju un Kungu, kurš atjauno mūsu bijību un spēju brīnīties. Pielūgsme svētdienas dievkalpojumos, galvenokārt, ir laiks, kurā vēršam savu uzmanību uz Dievu un to, ko Viņš mums labu ir darījis caur Viņa Dēlu Jēzu, atjaunojot mūsos spēju apbrīnot Dieva varenību un spēku, kuru saņemam caur Dieva žēlastību. Pielūgsme dievkalpojumos un lūgšanās ir laiks, kurā Dievs ieved mūs attiecībās ar Viņu, lai darītu mūs spējīgus citiem stāstīt par Dievu un atbildēt Jēzum uz Viņa jautājumu ar Pētera vārdiem: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls."
Atbilde ir mūsu rokās un katram no mums ir izvēle, ko ar šo atbildi darīt – turpināt savu dzīvi, kāda tā ir, vai tomēr ļaut Dievam mainīt to, lai Viņš darītu mūs par Kristus mācekļiem, kuri visu dzīvi klausās Viņa Vārdā, kuru Viņš mums pasniedz Bībelē; par Kristus mācekļiem, kuri mācās no tā vērtīgas dzīves stundas, kas mūs pietuvina pestīšanai un pašam Pestītājam. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
