"Vai mūsu sirds nedega, kad Viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?"
(Lk. 24:32)
PĀRDOMAS: Šī mēneša lozungs notiek uzreiz pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad Viņš parādījās diviem Saviem mācekļiem ceļā uz Emmausu. Mācekļi ir noskumuši, vīlušies un sirdssāpju pārņemti par to, kas notika ar viņu Draugu un Pestītāju Jēzu Lielajā piektdienā, kad Viņš tika sists krustā. Mācekļu bēdas bija tik dziļas, ka viņi nespēja – vai varbūt nevēlējās – atpazīt Jēzu, pat tad, kad Viņš nostājās viņiem blakus, un kaut kādā mērā tas raksturo arī mūs šodien.
Arī mēs esam norūpējušies par savu nākotni; neziņā, kas mūs sagaida tik trauksmainā ģeopolitiskā gaisotnē. Iespējams, esam vīlušies kaut kādos jautājumos vai sirdssāpju pārņemti par tiem, kuri cieš kara sekas. Tā visa ietekmē mēs pamazām zaudējam ticības dzirksti par gaišo nākotni un tieši tad mums blakus piestājas Kungs Jēzus, lai no jauna mūsos iedegtu ticību nevis nākotnei, bet ticību Viņam, kurš izkārto mūsu nākotni mums par labu.
Mācekļi uzdod svarīgu pašizvērtes jautājumu, kuru varam jautāt arī paši sev: “Vai mūsu sirds nedega, kad Viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk. 24:32) Runa šajā jautājumā ir par ticības degsmi. To degsmi, kura mums katram šodien ir nepieciešama, lai varētu pārvarēt grūtības un bēdas.
Kas ir tās lietas, kas mūs iekvēlina? Tās visas, diemžēl, ir pārejošas un ar laiku izbeidzas. Cilvēkus mēdz iekvēlināt sporta pasākumi, jūtot līdzi saviem iemīļotākajiem sportistiem vai komandām, bet šī dzirksts izbeidzas līdz ar spēli, pat ja ir gūta uzvara. Cilvēkus mēdz iekvēlināt hobiji vai kādas brīva laika pavadīšanas nodarbes, bet arī tās izbeidzas, kad kaut kas cits, daudz svarīgāks, parādās mūsu dzīvēs un nomāc mūsu intereses. Un, protams, mūsos deg arī daudzas citas lietas, kuras mums nodara lielāku kaitējumu nekā labumu.
Pasaulē ir ugunis, kas iznīcina, bet ir arī uguns, kas dod dzīvību. Mēs zinām, ka uguns var nopostīt mežu vai mājokli, aiz sevis neko neatstājot, bet ir arī cita veida uguns – silta un dzīva, kuras gaisma kliedē bēdu tumsu, dod mieru un drošību. Šīs dzīvās uguns Avots ir Kungs Jēzus.
Viņš ir tas, kurš caur Savu Vārdu Bībelē, atver mūsu acis, lai ieraugām un pamanām lietu un notikumu patieso būtību. Tieši Jēzus klātbūtne Viņa vārdos dod mums iespēju palūkoties uz notikumiem pasaulē ar mierīgu un nosvērtu prātu – paskatīties uz notikumiem nevis no mēdiju skatījuma, kas lielākoties rada paniku, bet no Jēzus skatījuma, kurā ir rodams izskaidrojums daudzām lietām. Tieši to pašu Viņš darīja pie mācekļiem ceļā uz Emmausu, izskaidrodams viņiem Rakstus, kurus mēs šodien lasām, klausāmies un pārdomājam gan mājās, gan dievkalpojumos, lai iekvēlinātu arī mūsu sirdīs jauna veida intereses un impulsus – lai palūkotos uz lietām no ticības, cerības un mīlestības skatījuma.
Jēzus nāk pie mums caur Sakramentiem, lai uzturētu un stiprinātu mūsu ticību ar Viņa miesu un asinīm Svētajā Vakarēdienā; lai atjaunotu mūs un piepildītu ar Viņa mieru iepretī apkārt valdošai trauksmainībai. Viņš darbojas mūsos ikdienas lūgšanu laikos un kristīgajā kopībā, kad esam kopā ar citiem ticīgajiem dievkalpojumos, lai mūs iedrošinātu, dotu mierinājumu un spēku turēties pie Viņa pat visgrūtākajos dzīves brīžos.
Jēzus ir dzīvs un darbojas mūsu vidū, lai katru reizi no jauna iekvēlinātu mūsu ticību ar Saviem vārdiem. Viņš vienīgais ir mūsu patiesais dzīvības avots, kas kliedē neziņas tumsu, dod iepriecinājuma gaismu un augšāmcelšanās cerību! Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
